PIKC Rigas Valsts tehnikums

Rīgas Valsts tehnikums

Profesionālās izglītības kompetences centrs

Vēl nav skanējis zvans, 

vēl stundas nav sākušās un garderobe arī vēl slēgta...

Un Imants Ziedonis sacītu: vēl saule nav uzaususi ...

Un mūsu audzēkņiem par Ziedoni vēl tikai stāstīsim...

Bet es gribu jums pastāstīt par Larisu.

Jūs taču viņu zināt! 

Larisa ir viena no pirmajām, kas ierodas tehnikumā – lai te viss mirdzētu un laistītos. Jau kuro gadu. 

Larisas dzīves ceļš nav bijis viegls... 

bet savu darbu viņa dara tā, it kā tas nebūtu grūti, tā –

lai par padarīto ir prieks. Prieks pašai darītājai un mums. 

Larisa saka – tā mani iemācīja, darbu padarīt rūpīgi. 

Un es vaicāju: kas iemācīja?

 

Livars – Jāni, sveiks! Gribu par tevi rakstīt!
Jānis Lapers – A, ko tu gribi par mani tur dzejot? Kam tas vajadzīgs un kur tu to grūdīsi!
Livars – Došu tautai, lai lasa par Jāni Laperu! Lasa un priecājas!
Jānis – Ko tu tieši gribi zināt?
Livars – Piemēram, par to sprādzienu, to lielo!
Jānis Lapers – To tu paprasi pāvestam.
Livars – Labi, paprasīšu! Bet, ko Tu par to saki, kas bija pirms tam?
Jānis Lapers – To tev neviens nepateiks. Es esmu dzimis 1941. gada 27. jūnijā uz Latvijas – Krievijas robežas. Nezinu. Kas to zina, kas bija pirms tā sprādziena. Skolā sāku iet Madonā, pirmajā vidusskolā, tur arī vienpadsmit gadus nomācījos. Mani interesēja dabas priekšmeti, vēlākajās klasēs vēsture. Tā kā armijā iet negribēju, iestājos Daugavpils pedagoģiskajā institūtā, fizikas matemātikas fakultātē.

Kur tu ej? Kur ejam mēs?
Kas ir mūsu dzīves galamērķis?
Pasaulslavenajam poļu rakstniekam Henrikam Senkevičam par romānu
„Quo vadis” piešķirta Nobela prēmija.
Un mazā, lielā lasītāja to izlasa divpadsmit gadu vecumā…
Un arī Aleksandra Grīna darbus…Tas daudzos izraisa izbrīnu – tik maza meitene un „Quo vadis”?

Livars – Labvakar cienījamā kolēģe! Re, mūsu kabineti ir līdzās, bet mēs vienojāmies šo interviju veidot, katram esot savās mājās, izmantojot mūsdienu tehnoloģiju sasniegumus! Jā, kā mēs varētu latviskot šo sakaru sistēmu Skype, ņemot vērā, ka jūs esat viena no mūsu latviešu valodas lietpratējām.
Ingrīda Lasinska – Jāsaka atklāti, ka es gan esmu dzīvas sarunas piekritēja, jo tā var ieskatīties sarunu partnerim acīs, dāvāt smaidu, saraukt pieri neziņā, varbūt reizēm ieplest acis pārsteigumā…
Taču esmu atvērta arī visam jaunajam. Varbūt tieši šobrīd mūsu saruna (sarakste) izveidosies ļoti jauka, interesenta un atklāta.

Livars – Man tik bieži tev gribas sacīt – cienījamā Miglas kundze, lai gan mēs esam tik daudzus gadus roku rokā strādājuši mūsu tehnikumā un vienu gadu pat lielās skolas solā blakus sēdējuši…
Cienījamā tāpēc, ka es zinu, ka tu no visas sirds esi sava darba un tehnikuma patriote.  Tu arī esi saņēmusi IZM īpašu balvu –
Par radošu un kvalitatīvu pedagoģisko darbību.
Un ka tu esi ļoti cienīta un mīlēta, sevišķi drosmīgu un izturīgu cilvēku vidē… Tu esi bijusi viņiem starptautiskās klases vecākā instruktore…
Bet te, tehnikumā, tavā audzināšanā ir bijušas divpadsmit grupas…

Tik daudz
Zvaigznes
Debesīs, un viena mīt manam
Zirgam
Pierē.

Tik daudz
Zvaigznes
Debesīs.
Tur aizauļoja mans
Zirgs ar
Zvaigzni
Pierē!   /Livars/

Latvijas Reitingi