PIKC Rigas Valsts tehnikums

Rīgas Valsts tehnikums

Profesionālās izglītības kompetences centrs

Ir tūkstoš deviņi simti piecdesmit trešā gada rudens…
Par laimi, pasaule jau ir atbrīvojusies no „dižā tautu tēva”, tomēr vara tagad ir ne mazāk noziedzīgā Bērijas rokās…
Bet Latvijā, kā katru gadu septembrī, lieli un mazi steidz uz skolu. Daudzi pirmo reizi ver skolas durvis, un daudzi turpina jau iesākto izglītības ceļu. Un starp viņiem ir jauns puisis Dainis Līde. Viņš izvēlējies Rīgas Industriālo politehnikumu un kā teicamnieks bez iestājpārbaudījumiem tiek uzņemts šī tehnikuma Mehānikas nodaļā, tādā īstā, puišiem tīkamā specialitātē – Darba galdu apkope un remonts.
Un tur viņam nākas sastapties ar savu grupas audzinātāju (vēlāk liktenis būs lēmis – arī kolēģi), tagad mūsu visu kopējās cīņu biedres un matemātikas skolotājas Daces Rozenblates tēvu, lielisku cilvēku un labu matemātiķi – Ernestu Veinbergu. Arī ar elektrotehnikas pasniedzēju Oļģertu Rozi. Tie ir diži vīri, kuriem ir ko teikt arī ar savu bagāto un skarbo dzīves piemēru. Atliek tikai mācīties…

Kas ir Daiga Ziediņa?
Skolotāja, dzejniece, māksliniece?
Cilvēks ar savu skatījumu uz pasauli? Cilvēks ar savu misiju šeit, starp mums? Kas ir Daiga? Un kas ir Ziediņa? Vai kaut kas no puķes?
Kas ir Daiga?
-    Tikai es pati!
-    Un – kas ir Ziediņa?
-    Ikkatrs skaists zieds.

Ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvotais Rīgas Idustriālais politehnikums pirms 30 gadiem vakara laikrakstā ”Rīgas Balss” bija ievietojis sludinājumu, kurā aicināja pieteikties darbā sabiedrisko priekšmetu skolotāju. Pieteicās Ārija Geiba – jauna, skaista ar 5 gadu darba stāžu pedagoģiskajā darbā un Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotās Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitātes diplomu sarkanā rokas somiņā… Un ne mazāk svarīgs rādītājs bija piederība Komunistiskajai partijai…
Tāds bija laiks, un tādas bija mūsu, iespējas, ne vienmēr pašu izvēlētas …
Bet “sabiedriskie priekšmeti” bija – vēsture, PSKP /Padomju Savienības Komunistiskās Partijas/ vēsture, sabiedrības mācība, Marksistiski – Ļeņiniskā ētika un estētika, zinātniskais ateisms…
Ārija Geiba – Jā, un es tajā laikā gaidīju savu otro bērniņu pasaulē ienākam… Tie bija sarežģīti laiki un ne visai viegli mācību priekšmeti, vēl bija visādas sapulces, komisiju sēdes, sabiedriskie pienākumi un katru dienu ceļš no Ogres līdz Rīgai un atpakaļ…

Jā, uzminējāt!
Tā par sevi saka mūsu ekonomikas skolotājs Atis Papins!
Un es ticu viņa sacītajam, jau daudzus gadus vērojot un priecājoties par viņa attieksmi pret visu, kas viņam ir uzticēts. Savā laikā septiņus spriedzes pārpilnus gadus Atis vadījis mūsu tehnikuma Kokapstrādes centru, tagad viņš veic RVT arodbiedrības līdera pienākumus. Tas notiek laikā, kad tik daudzi sūrojas par pedagoga darba apmaksu un dzīvi kopumā. Bet Atis tajā visā spēj saskatīt pozitīvo un…arī izeju – ar atbildības sajūtu pret uzticēto savā vietā un laikā.
No kurienes tev šis optimisms un ticība labajam?

Atis – Ir labi, ka tu esi izdomājis, ko tu gribi dzīvē darīt, kāds tu gribi būt.
Livars – Kad tu to izdomāji? Un kura bija tava virsotne, kuru gribēji sasniegt? Cik tev tad bija gadu?
Atis – Es noteikti zināju, ka man būs augstākā izglītība. Kad man vajadzēja izvēlēties, ar ko sākt, tad par krustmātes dotajiem pieciem rubļiem nopirku autobusa biļetes no Alūksnes uz Gulbeni, no Gulbenes uz Madonu, no Madonas uz Pļaviņām… No Pļaviņām uz Koknesi aizgāju kājām, jo bija jau vēls un autobusi vairs nekursēja… Vecbebru tehnikumā es biju ieradies bez kādiem dokumentiem, jo vispār tie bija iesniegti citā skolā… Tomēr man atļāva kārtot iestājeksāmenus, un es tiku uzņemts. Mums mājās bija bites, un es jau zināju, ka man patiks darboties ar bitēm. Un tā es arī pabeidzu Vecbebros biteniekus. Man ļoti patika tā vide, mums bija kolosāls kurss. Gandrīz visi mani kursabiedri jau bija izlēmuši, ar ko viņi dzīvē nodarbosies.
Livars – Arī tu?

– Antra, Antra… mana skaistā pilsēta…

Jā, vai tu esi bijusi Brēmenē? Un vai tu esi dejojusi Brēmenē?

Tu māj ar galvu un turpini smaidīt.

–  Zini, Livar, es bērnībā uz skatuves biju galvenais taurenis.

Es dejoju pašu visgalvenāko taurenīti, un man toreiz bija pieci mazi un skaisti gadiņi. Kā man jau toreiz patika dejot! Nu tieši tāpat kā tagad. Es visu mūžu esmu gribējusi dejot, un to es arī daru. Es priecājos par cilvēkiem, kuri kopj savas jūtas, skaisti ģērbjas un rūpējas par savu stāju un ķermeni kopumā.

 

Pannā cepas
Gaļa, tauki sprāgst uz visām pusēm – un
Smaržo pēc
Mājām.

Es plītī vēl pielieku pagales…
Un tad pannā iemetas uguns,
Pilna istaba ar dūmiem – un
Smaržo pēc
Mājām.

Es atveru logu, vēl ir
Tik agrs, ka putni dzied – un

Visa
Pasaule
Smaržo pēc
Mājām. /Livars/

Latvijas Reitingi