PIKC Rigas Valsts tehnikums

Rīgas Valsts tehnikums

Profesionālās izglītības kompetences centrs

Reiz, jau sensenos laikos, cik nu es atminos, mūsu tehnikuma vecajā ēkā bija tādi trīs mazi, mazi lodziņi ar kādu stienīti pa vidu, lai pat galvu nevarētu iebāzt… Un aiz lodziņa bija istabiņa. Istabiņā bija seifs. Un no seifa visiem aldziņu deva… Ārpusē divas reizes mēnesī gara rinda stāvēja…
Tagad tāds lodziņš vairs tikai viens. Aiz lodziņa telpa ir liela, un arī tajā ir dārgumi…Un pie lodziņa allažiņ redzēt var Veru…
Nu jau vairāk nekā divdesmit gadus no Veras rokām mēs saņemam kādu vērtību prātam un Dvēselei un arī pārdomu mirkli par Dzīvi un cilvēka vietu laikā un telpā…
Šodien es pirmo reizi esmu lodziņa otrajā pusē un sarunājos ar vienu no mūsu bibliotekārēm – Veru Ivanovu. Vera ir absolvējusi mūsu tehnikuma Ekonomikas nodaļu, pēc tam piecus gadus Pēterburgā studējusi bibliotēku lietas.

 

Livars – Cik gadus jūs esat viena no mūsu lielās grāmatu krātuves pārvaldītājām?
Vera – Nu jau aizrit divdesmit otrais gads…
Livars – Grāmatas…grāmatas un to fascinējošā smarža… Man šķiet, šī ir viena no interesantākajām vietām mūsu tehnikumā.
Vera – Es jau kopš agras bērnības apzinājos, ka tā būs mana pasaule – brīnumaina un saistoša, kurā tik daudz, daudz labestības…
Livars – Es redzu, te tomēr pārsvarā ir tehniskā literatūra, mācību grāmatas, bet ir arī daiļliteratūra. Un tas viss tik lielos plauktos – no grīdas līdz griestiem…
Vera – Grāmatu šeit patiešām ir daudz, vairāk nekā 80000 eksemplāru…
Livars – Hm… un jūs tajā visā orientējaties un varat arī atrast kādu mani interesējošu grāmatu?
Vera – Jums nāktos pagaidīt kādas piecas minūtes, bet ne ilgāk, un tas būtu tad, ja man vajadzētu izmantot saliekamās kāpnes un rāpties līdz pašiem griestiem…
Livars – Un griesti te ir augsti, bet ejas starp plauktiem – tādas šauras, šauras…
Vera – Visvairāk pieprasītas ir mācību grāmatas, tehniskā un zinātniskā literatūra, paretam arī kāds romāns. Tagad cilvēki daudz laika pavada pie datora, lasa mazāk. Šajos daudzajos gados tādi īsti grāmatu lasītāji man ir bijuši kādi…pieci…
Livars – Kad dienēju padomju armijā, es biju kultūras darba vadītājs un manā pārziņā bija arī bibliotēka un lasītava. Nekad neaizmirsīšu, kā pagalmā reiz iebrauca pašizkrāvējs ZIL – 130, kura kravas kaste bija pilna ar grāmatām. Tās izgāza sniegā… Un tā es sāku iekārtot bibliotēku savā armijas daļā…
Vera – Arī šodien cilvēkiem ir atšķirīga attieksme pret grāmatu…
Lai arī es daudz ko lasu un atrodu internetā, tomēr grāmatu, kuru tu vari paņemt rokās, ielikt somiņā vai vēl un vēlreiz pārlapot, nevar aizstāt nekas. Man patīk lasīt, pavadīt dienu ar grāmatu un būt šeit, starp grāmatām.
Livars – Arī es esmu daudz lasījis, bet, kad pienāca tā diena, kad varēju paņemt rokās savu pirmo, paša sarakstīto krājumiņu… un lūkoties uz to lielo kaudzi telpas vidū, ko tu esi sastrādājis, veidojās vēl kāda pavisam īpaša attieksme pret uzrakstīto vārdu…
Vera – Domāju, ka daudzi nemaz neapzinās, ko viņi zaudē šajā dzīvē, nelasot grāmatas. Grāmata ļoti izkopj un veido gara pasauli, tā dara dvēseli cēlāku, izkopj fantāziju, palīdz labāk saprast arī pašam sevi. Ar labu grāmatu nekad nav garlaicīgi, grāmata ir arī labs sarunu biedrs.
Livars – Arī manā dzīvē bibliotēkai ir bijusi pārsteidzoši liela nozīme.  Es vēl šobaltdien sadarbojos ar daudzām Latvijas bibliotēkām, gan rīkojot izstādes, gan tiekoties ar lasītājiem. Un es zinu, arī mūsu tehnikuma lasītavā vienmēr ir kādi jaunumi no grāmatniecības pasaules.
Vera – Šodien jau ir neierobežotas iespējas atrast grāmatu. Nav vairs tā, kā agrāk, kad grāmata nereti bija deficīts vai luksus prece… Tagad vajag tikai lasīt, un tu esi citā dzīves virpulī…

Livars – Es varu tikai sacīt – jā, jā, jā! Vera, bet kas vēl jūs priecē šai dzīvē?
Vera – Es katru dienu no Pārdaugavas uz darbiņu un atpakaļ uz mājām eju kājām. Daudz laika skaistu domu izdomāt… Un vēl es profesionāli nodarbojos ar sunīšiem… Tie ir kā tādi mazi cilvēciņi! Cik viņi ir mīlestības un prieka pilni! Es jau vairākus gadus esmu sertificēta suņu audzētāja, un man ir mazi, mīļi mopsīši!

 

 
Livars – Jā, dažreiz kāds pat ir līdzi attecējis, un esmu viņu ar’ te, mazajā lodziņā, redzējis. Skaisti jau nu bez gala…
Vera – Pasaulē jau ir tik daudz skaistā – jūra…debesis…vējš…Un vēl man ļoti patīk teātris. Daudz apmeklēju visdažādākos vieskoncertus, kaut Rīgas otrā malā…
Livars – Un kā ar citiem našķiem?
Vera – Ziniet, es nekur citur neesmu ēdusi tādu maizes zupu, kādu gatavo Latvijā. Tas ir mans mīļākais saldēdiens… Jā, un arī siļķīte ar kartupeļiem un biezpienu…
Livars – Steidzīgi, steidzīgi jāmaina tēma! Es nevaru to klausīties… Jūs esat kārdinātāja…
Vera un Livars – (abi smejas)
Livars – Mes runājam mūsu tehnikuma jubilejas laikā. Ko gribētos novēlēt mums visiem?
Vera – Tehnikums ir vieta, kur man gribētos būt vienmēr. Tā ir arī vieta, kur visi cilvēki ir tik jauni! Vēlu to saglabāt! Saglabāt prieku mācīt un mācīties!
Livars – Un no sevis gribu teikt, ka tehnikumā ir tāds neliels lodziņš, aiz kura ir liela, liela pasaule…
 
/Livars Jankovskis/
Latvijas Reitingi