PIKC Rigas Valsts tehnikums

Rīgas Valsts tehnikums

Profesionālās izglītības kompetences centrs

Livars – Tu esi viens no mūsu saimes vissportiskākajiem cilvēkiem. Darbiņā mēs bieži sastopamies uz kāpnēm, kuras arī ir visnotaļ labs trenažieris. Un tad nereti tev noskaitu pantu no Plūdoņa uzmundrinājuma: ”Es kāpt gribu kalnā visaugstākā. Ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā…’”
Ojārs – Minimālā izkustēšanās – pēc pusdienām rokas pulkstenim uzvilkt atsperīti… Bet tā ir pārlieku pieticīga kustība. Labāk tomēr ir katru nedēļu paskraidīt, ja neko vairāk, tad vismaz pasēņot.

 

Livars – Mans labais kolēģi, Ojār Žīgur, kopš kura vecuma tu sāki tā izteikti un pastiprināti piekopt sportisku dzīves veidu?
Ojārs – Saproti, Livar, manā vecumā to jau ir grūti atcerēties…
Livars – Labi, ka tu to saki ar smaidu, citādi man varētu likties, ka tu arī mani neatceries. Cik gadus jau mēs strādājam zem viena jumta un paretam tepat, uz kāpnēm, pa kādam jociņam noplēšam?
Ojārs – Zini, daudz… Kas to var atcerēties… Bet tā aktīvi sportot es sāku, kad uzsāku mācības mūsu tehnikumā, kuru arī 1949. gadā pabeidzu.
Livars – Apžēliņ…es tikai piecdesmit pirmajā piedzimu… Un uz šejieni mani uzaicināja 1973. gadā… Un tu te jau biji? Jā, mēs jau te esam seni…
Ojārs – Tas tiesa. Un tajā pašā četrdesmit devītajā gadā akadēmiskajā airēšanā jauniešu grupā ieguvu Rīgas čempiona titulu. Tad dienests Padomju Armijā, kur sabojāju veselību… Un pēc tam bija jāsāk izķepuroties…

Livars – Ojār, tu atstāj tāda ļoti līdzsvarota un mierīga, nomierināt spējīga cilvēka iespaidu. Grūti iedomāties tevi uz kādu kliedzam vai dusmās krēslus laužam…

Ojārs – Esmu daudz staigājis pa kalniem, arī Pamira ledājiem. Tur jau ar nemieru un nervozitāti netiksi ne tālu, ne augstu. Bet arī pati atrašanās dabā cilvēku līdzsvaro un dod iekšējo mieru. Kalnos laika apstākļi mēdz ļoti strauji mainīties – sniegs, putenis, mākoņi, lietus. Tu nedrīksti krist panikā, citādi…
Livars – …pats vari nokrist.
Ojārs – Tā ir. Ja tu satrauksies un zaudēsi mieru, tas tiešām var beigties bēdīgi…
Livars – Tu esi nopietni nodarbojies ar airēšanu, kāpis augstos kalnos, staigājis pa tuksnešiem, vadījis dažādas ārzemju tūristu grupas pa Latvijas mežiem un laivās kuģojis pa mūsu upēm. Tagad joprojām piedalies orientēšanās sportā. Bet es esmu iepazinis arī tavus skaistos ceļojumu aprakstus. Tos lasot, pārņem tāda līdzdalības sajūta, ka jāsāk atgaiņāties no uzmācīgajiem, mūs tik ļoti mīlošajiem odiem…
Ojārs – Jā, man kādas septiņas vasaras ir nācies vizināt pa Gauju visā tās garumā tūristu grupas no Vācijas, kā arī rūpēties par naktsmītnēm, proviantu. Tas jau kādreiz ir tik lustīgi, ka to nemaz nedrīkst atstāt nepiefiksētu. Tā kā pamatskolā man lasīšana un rakstīšana labi padevās, tad ķēros pie darba – papīrs jau tagad pietiekamā daudzumā pieejams…Ja aptrūkst, tad jau vēl ir arī dators. Visādi rakstu.

Livars – Bet būtībā tu esi tāds tehnisko ļaužu pārstāvis. Tu pazīsti cietos materiālus, piemēram, metālu un zini visu par to. Kā tu izvēlējies savu profesiju?
Ojārs – Pēc pamatskolas es iestājos mūsu tehnikumā mācīties auto lietas, bet vēlāk pēc dienesta Padomju armijā turpināju studijas RPI Mehānikas fakultātē, un tā paliku pie mašīnbūves.
Livars – Pasaule ir iepazīta un redzēta pat no augstajām kalnu virsotnēm, baltā tuksneša saulē esi cepināts, un mūžs ar jauniešiem arī vadīts. Ko tu varētu un gribētu pie visa tā vēl piebilst?
Ojārs – Man jau liekas, ka jaunībā daudz ko gribas, un nereti tiek sastrādātas arī muļķības, bet svarīgi ir apgūt zināšanu pamatus. Ja tev ir labi zināšanu pamati, tad tu dzīvē varēsi būvēt to, ko tu vēlies un kas tev ir vajadzīgs.
Livars – Es saku tev sirsnīgu paldies par mūsu kopīgi vadīto laiku šeit, mūsu tehnikumā, un vēlu tev saglabāt savu izturību, mieru un labu veselību. Un zini – odi jau mūs gaida…
 
/Livars Jankovskis, 29.05.2009/
Latvijas Reitingi