PIKC Rigas Valsts tehnikums

Rīgas Valsts tehnikums

Profesionālās izglītības kompetences centrs

Tā par sevi kādā sarunā man atklāja mums daudziem zināmā saskarsmes pasniedzēja, diplomēta psiholoģe – Liene Sastapa.
Un pie sevis nodomāju, jā…un šodien ir pats labākais laiks savu sapņu piepildīšanai, jo šodien es dzīvoju…
Bet es arī saprotu to, ka mūs, ikkatru cilvēku pavada arī atmiņas, piedzīvotais un notikumi, kurus tā pa īstam, ne varam, ne arī gribam aizmirst…
Notikumi, kuri patiesībā ir veidojuši un arī turpina piepildīt mūsu vissatraucošāko piedzīvojumu, kuru saucam skaistā vārdā – dzīve…
Tava, mana, mūsu… arī mūsu Tautas un Valsts dzīve…
Mēs ar Lieni runājam par nākotni, bet tā tomēr ir celta uz pagātni… Pagātni, kuras pamatus ļoti agri ir veidojusi pienākuma apziņa, atbildības sajūta un liels, ļoti liels darbs. Arī cīņa starp manu gribēt un varēt.
Un vēl – izturība… Neatlaidība, arī patstāvība un mērķtiecība…
Un tas viss vienā cilvēkā…

 

Liene Sastapa – Bet tās jau arī ir īpašības, kuras mīt katrā cilvēkā, tikai varbūt ne katrs tās vēlas izkopt un pielietot savā dzīvē…
Livars – Un tomēr man šķiet – tas ir kaut kas vairāk…
Pasaules čempione akadēmiskajā airēšanā.
Četrpadsmit reizes Latvijas čempione.
Vairākkārtēja Baltijas valstu čempione.
Otrā vieta Nāciju Kausā.
Trešā vieta Pasaules Kausa izcīņā.
Un 11. vieta Olimpiskajās spēlēs…
Vai tad tas ir maz? Un vai tas katram ir pa spēkam?…
Liene Sastapa – Nezinu, man vienkārši liekas, ka ir jāmīl tas, ko tu dari, un tad tas ir jādara no sirds. Ir vajadzīga ticība arī saviem spēkiem. Viegli? Droši vien – nē!..
Varbūt tās ir bērnībā izlasītās grāmatu kaudzes, droši vien vecāku ietekme. Tēvs strādāja par ģeologu, māte bija ārsts – anesteziologs, tā ir milzīga atbildība… Domāju, šī atbildības un pienākuma apziņa tika arī manī ieaudzināta. Jā, arī mūzikas skolā. Arī Murjāņos…
Protams, jāpiemin arī mana trenere – Rūta Kelberere. Tie ir daudzi un visdažādākie cilvēki, kuri arī mani ir veidojuši par cilvēku…
Livars – Jā, nu tā klausoties to visu, kādam varētu likties – atnācu, gribēju uzvarēt un uzvarēju…
Liene Sastapa – Tas bija manu iespēju laiks… un es to vienkārši izmantoju… Tāpat, kā tas ar daudziem notiek arī šodien. Es esmu tāds pats cilvēks kā ikviens no mums – ar saviem ikdienas priekiem un arī emocionāliem pārdzīvojumiem… Protams, ka tas, kas ar mani ir noticis, tā vienkārši no dzīves nav pazudis un nevar pazust… Bet es to arī neizceļu un kaut kā īpaši nereklamēju, kā tagad mēdz teikt – nezīmējos… Manuprāt, mūsdienās daudziem sagādā baudu piedēvēt sev neesošus sasniegumus, nopelnus, tēlojot to, kas patiesībā viņi nav… Bet tas jau ir viņu jautājums… Es cenšos dzīvot pēc principa, ka cilvēka vērtību nenosaka tikai viņa sociālie panākumi.

 

Livars – Tikai ar nožēlu jākonstatē, ka ne katrs spēj turēties pretī šim kārdinājumam…
Liene Sastapa – Jā, nu dzīve jau nesastāv tikai no man patīk un man nepatīk… Arī man nereti ir jādara lietas tikai tāpēc, ka to nosaka mana pienākuma apziņa vai atbildības sajūta…
Livars – Vai, uz pasauli lūkojoties profesionālas psiholoģes acīm, tā izskatās… Jā…kāda tā izskatās?
Liene Sastapa – Pasaule, kura nav ne laba, ne ļauna. Tā ir pasaule, kurā dzīvojam mēs un kurā mācāmies iepazīt sevi un citus, mācāmies mīlēt un piedot… Mācāmies atziņu par pāridarījumu…
Un mācāmies priecāties arī par citu cilvēku, ne tikai saviem sasniegumiem… Tā ir tāda pasaule, kurā mācāmies priecāties un pateikties par dzīvību. Neviens nav tavs draugs, neviens nav tavs ienaidnieks, visi ir tavi skolotāji… Un to mēs mācāmies visi kopā…
Livars – Un viss ir pa īstam, dzīve, kura nav ģenerālmēģinājums… Pasaule, kurā katrs sniedzas pēc sava laimes kausa…
Dzīve katram tik dziļi personiska, bet pāri visiem mums –
viens debesjums…
Liene Sastapa – Dzīvē ir jāprot arī atteikties un zaudēt…arī to, ko tu mīli…
Mēs neesam pasargāti no sāpēm, bet mēs varam censties tās nesagādāt citiem…
Livars – Un vēl – par draudzību?
Liene Sastapa – Tas ir kaut kas vairāk nekā tikai ilgstošas cilvēciskas attiecības… Tās ir ilgas, kuru laikā tu saproti, ka šim cilvēkam tu vari uzticēties, paļauties uz viņu…
Draugs – tas ir cilvēks, kurš tev svarīgos dzīves brīžos ir līdzās… Interesanti, kā mazi bērni uztver draudzību un kā tas ir ar mums, kad kļūstam vecāki…
Mēs skolās daudz mācām priekšmetus… Priekšmetu mācība…
Livars – Un mani satrauc tas, ka arī mēs ar šo dialogu pie cilvēkiem vēršamies šinī jaunajā, mazas saskarsmes – virtuālajā formā…
Man šķiet, mēs strauji zaudējam šo cilvēcisko un dziļi intīmo,
patiesi dvēselisko saskarsmi…
Liene Sastapa – Mēs varam cerēt, ka ģimenēs mēs vēl spējam atlicināt kādu cilvēcības mirkli – kopā būt…
Ieklausīties otrā cilvēkā, vēl paspēt, acīs skatoties, ko labu pasacīt… Diemžēl šī rietumu pasaules individuālisma kultūra, kad katrs cilvēks domā par sevi, cīnās par sevi, noārda arī mūsu ģimenes.
Mēs nemeklējam iespēju risināt problēmas, bet mēs cērtam pušu šos krīzes punktus… Mēs atmetam iespēju piekāpties, iedziļināties citu cilvēku vajadzībās, pieņemt un uzklausīt otra cilvēka viedokli.
Livars – Mēs dzīvojam tik ātri, mūsu dienas mainās kā skati aiz ātrvilciena loga, mēs steidzamies… tik ļoti, ka jau rīt
var nākties konstatēt tik skumjo faktu – Dzīve ir pagājusi…
Un kāds par mūsu iespēju laiku paprasīs nolēsumu…
Liene Sastapa – Svarīgi ir nevis tas, ko tu izdarīji, uz kādiem pjedestāliem stāvēji, bet gan – kāds tu biji laikā, kuru saucam par Dzīvi…
Pasaulē, lielas jūras vidū, ir kāda sala, uz kuru reizi simts gados atlaižas ērglis. Viņš paņem knābī smilšu graudiņu un aiznes to.
Kad ērglis būs aiznesis visu klinti,
būs pagājis mirklis no mūžības…

 

/Livars Jankovskis/

Latvijas Reitingi