PIKC Rigas Valsts tehnikums

Rīgas Valsts tehnikums

Profesionālās izglītības kompetences centrs

Ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvotais Rīgas Idustriālais politehnikums pirms 30 gadiem vakara laikrakstā ”Rīgas Balss” bija ievietojis sludinājumu, kurā aicināja pieteikties darbā sabiedrisko priekšmetu skolotāju. Pieteicās Ārija Geiba – jauna, skaista ar 5 gadu darba stāžu pedagoģiskajā darbā un Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotās Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitātes diplomu sarkanā rokas somiņā… Un ne mazāk svarīgs rādītājs bija piederība Komunistiskajai partijai…
Tāds bija laiks, un tādas bija mūsu, iespējas, ne vienmēr pašu izvēlētas …
Bet “sabiedriskie priekšmeti” bija – vēsture, PSKP /Padomju Savienības Komunistiskās Partijas/ vēsture, sabiedrības mācība, Marksistiski – Ļeņiniskā ētika un estētika, zinātniskais ateisms…
Ārija Geiba – Jā, un es tajā laikā gaidīju savu otro bērniņu pasaulē ienākam… Tie bija sarežģīti laiki un ne visai viegli mācību priekšmeti, vēl bija visādas sapulces, komisiju sēdes, sabiedriskie pienākumi un katru dienu ceļš no Ogres līdz Rīgai un atpakaļ…


Livars – Bet tas arī bija laiks, kad mēs bijām ļoti jauni… visu zinoši un visu varoši, un visu sasniegt griboši…
Ārija Geiba – Nekas jau tā viegli pats no sevis rokās nedevās…
Bija jāstrādā, un aldziņas – tādas… nekādas… Bet man patika vēsture, patika būt pasniedzējai. Nedaudz vēlāk vēl divus gadus studēju ģeogrāfiju, arī tā mani interesēja un piesaistīja.
Šodien bez izlikšanās varu sacīt – ko daru, daru no sirds.
Livars – Es saprotu, ka jūs arī no sirds, tā pa īstam esat savu dzīvi pakārtojusi saviem mācību priekšmetiem, jo turpat vai visas pasaules valstis, par kurām mācāt, esat arī apceļojusi…
Ārija Geiba – Tā jau nu gluži nav, gribētos pabūt Ķīnā, Indijā, Meksikā…, Lai gan redzēts jau ir daudz, nereti gada laikā vairāk nekā mēnesi esmu ārpus mājām. Iesākumā man bija lielas iespējas ceļot pa Padomju Savienības republikām, redzēt kalnus un ieplakas, jūras un ezerus, lielas un mazas pilsētiņas un lauku sādžas ar zilām logu aplodām…
Daudz kur būts tepat Baltijā, protams, Latvijā krustu šķērsu…
Livars – Un, kad pienāca ilgi cerētais un gandrīz neticamais brīnums – atvērtas pasaules tautu robežas…
Ārija Geiba – Diemžēl doties ceļojumā uz rietumu zemēm varēju samērā vēlu – 2002. gadā. Kā pirmā bija – skaistā Itālija ar Romu, Venēciju, Asīzi… citāda saule, citādi cilvēki, daudz, daudz jaunu iespaidu… Mani jau vispār piesaista Zemeslode kā tāda, tāpēc man vienmēr līdzi ir labs garastāvoklis, piezīmju grāmatiņa un, protams, fotoaparāts.
Livars – Vai mūsu zemīte patiesi ir apaļa un viņa griežas ar?..
Ārija Geiba – Jā, nu… kā lai to ņem… individuāli raugoties, viņa nav apaļa, bet zinātniski jau viņa skaitās – gandrīz apaļa… jā, nu tās ir tādas zinātniskas versijas astronomijā…
Livars – Vai jums kādreiz ir bijusi sajūta, ka zeme griežas vai deg zem kājām?..
Ārija Geiba – Jā gan… jo es pati šad un tad griežos dažādu apsvērumu dēļ…Bet es domāju, tas jau palaikam notiek ar katru… un tas nu būtu vairāk saistīts ar izmaiņām galvā… ko tik kādreiz nesadomājamies…
Livars – Tad kurā brīdī Jūs pamanījāt – tās izmaiņas galvā un sākāt nodarboties ar to, ar ko jūs nodarbojaties?
To es tā, joka pēc…
Ārija Geiba – Man jau nu gan šķiet, ka ar to vajadzētu nodarboties katram…
Livars – Es patiesi gribētu redzēt to skatu, kā eleganti ģērbta dāma, kā vienmēr, ar izteikti gaumīgu cepuri galvā, vakarā nākot no darba, politilēna kuļķenē stūķē sniegu… un nes to uz savu dzīvokli…
Ārija Geiba – Jā!.. Man jau gan neviens vēl līdz šim nav vaicājis, ko es ar viņu daru, bet skats, tā arī ir, varētu būt impozants…
Un tad es viņu tūlīt lieku saldētavā, kur tas strauji pārvēršas gandrīz ledū… no rīta ņemu ārā un ar to – norīvējos… tad eju tikpat ledus aukstā dušā… un tā jau divdesmit gadus.
Livars – Hm! Kas to būtu domājis! Diezgan jau drebulīgi, bet kad sniega nav un ir kaut kas līdzīgs vasarai, vai vairāk tā kā rudens?
Ārija Geiba – Tad no maija līdz oktobrim trīs reizes nedēļā braucu uz Bolderāju un intensīvi vienu akadēmisko stundu jūrā peldu. Ja laiks ir vēss, nereti es tur esmu vienīgā peldētāja, tik kāds satuntuļojies pārītis ar sunīti pastaigājas…
Livars – Vai jums ir kāds īpašs peldēšanas stils, jo saprotu, temperatūras mēdz būt arī visai zemas?
Ārija Geiba – Kā man teica speciālists, tas esot zemūdens krauls.
Zemākā temperatūra, kurā esmu peldējusi, – ir bijuši 12 grādi.
Livars – Skatos uz jums un atkal saku kā tai dziesmā – nu kas to būtu domājis…
Ārija Geiba – Kādreiz jau tā arī ir, ka skatītāju netrūkst. Reiz oktobrī krastā stāvējis Andrejs Volmārs un teicis – viņa jau tur peld vairāk nekā pusstundu…
Livars – Domāju, ir jau arī ko skatīt… Kad nu tas viss tā laimīgi beidzies, no skatītājiem tak pienāktos puķes?…
Ārija Geiba – Puķes mani gaida mājās, pilni podiņi un podiņiem pilnas palodzes, viņas pie manis labi jūtas.
Livars – To jau var redzēt arī jūsu kabinetā, jūs tur tā starp mūžam zaļiem augiem par subtropiem un citiem tropiem runājam…
Ārija Geiba – Pasaule jau ir dzīvības pilna, un mums jāmācās arī sevī uzturēt šo dzīvinošo, savstarpēji nepieciešamo saikni ar dabu, ar visu dzīvo un zaļojošo. Būt optimistiem un prast citam citu paciest un citam citu iepriecināt.
Livars – Un ja arī tevi, lasītāj, ieinteresēja ūdens un visas dabas kopumā dziedinošais spēks, ja arī tevi saista tuvi un tāli pasaules ciemi, pilsētas, jūras, kalni un okeāni, ja arī tu gribi savu dzīves rītu uzsākt tik mundri un dzīvinoši, tad jau tu zini, kur sastapt mūsu ģeogrāfijas un vēstures pasniedzēju Āriju Geibu – tādu staltu, lietišķu un vienmēr labā garastāvoklī esošu.
Ārija Geiba – Tik gribu gan piebilst, ka man ir viena valsts, kurā gribu vienmēr būt, kura patiesi ir visskaistākā vieta uz pasaules, kur dzīvo visjaukākie un izturīgākie cilvēki, kur ir visbaltākās jūras smiltis…
Tā ir valsts, kurā es gribu dzīvot, tā ir vieta, kur arī es esmu dzimusi –
tā ir mana Dzimtene, mana Latvija.
Livars – Paldies jums, cienījamā Geibas kundze, un lai mums ir prieks būt tajā vietā, kurā lemts mums ir būt!

 

 


/Livars Jankovskis/

Latvijas Reitingi