PIKC Rigas Valsts tehnikums

Rīgas Valsts tehnikums

Profesionālās izglītības kompetences centrs

Jā, uzminējāt!
Tā par sevi saka mūsu ekonomikas skolotājs Atis Papins!
Un es ticu viņa sacītajam, jau daudzus gadus vērojot un priecājoties par viņa attieksmi pret visu, kas viņam ir uzticēts. Savā laikā septiņus spriedzes pārpilnus gadus Atis vadījis mūsu tehnikuma Kokapstrādes centru, tagad viņš veic RVT arodbiedrības līdera pienākumus. Tas notiek laikā, kad tik daudzi sūrojas par pedagoga darba apmaksu un dzīvi kopumā. Bet Atis tajā visā spēj saskatīt pozitīvo un…arī izeju – ar atbildības sajūtu pret uzticēto savā vietā un laikā.
No kurienes tev šis optimisms un ticība labajam?

Atis – Ir labi, ka tu esi izdomājis, ko tu gribi dzīvē darīt, kāds tu gribi būt.
Livars – Kad tu to izdomāji? Un kura bija tava virsotne, kuru gribēji sasniegt? Cik tev tad bija gadu?
Atis – Es noteikti zināju, ka man būs augstākā izglītība. Kad man vajadzēja izvēlēties, ar ko sākt, tad par krustmātes dotajiem pieciem rubļiem nopirku autobusa biļetes no Alūksnes uz Gulbeni, no Gulbenes uz Madonu, no Madonas uz Pļaviņām… No Pļaviņām uz Koknesi aizgāju kājām, jo bija jau vēls un autobusi vairs nekursēja… Vecbebru tehnikumā es biju ieradies bez kādiem dokumentiem, jo vispār tie bija iesniegti citā skolā… Tomēr man atļāva kārtot iestājeksāmenus, un es tiku uzņemts. Mums mājās bija bites, un es jau zināju, ka man patiks darboties ar bitēm. Un tā es arī pabeidzu Vecbebros biteniekus. Man ļoti patika tā vide, mums bija kolosāls kurss. Gandrīz visi mani kursabiedri jau bija izlēmuši, ar ko viņi dzīvē nodarbosies.
Livars – Arī tu?

 


 

 

Atis – Es kopš bērnības biju daudz lasījis. Mani interesēja arī vēsture un viss, kas notiek mūsu pasaulē …
Livars – Bet, kā daudzi saka, liktenis bija lēmis… Un tu nonāci  Lauksaimniecības akadēmijas Ekonomikas fakultātē…
Atis – Jā, pēc kāda eksāmena Vecbebros es sāku apjaust, ka ekonomika varētu būt tas, kas vēl, izņemot vēsturi, mani pietiekami saista.
Livars – Bet bites…Kā ar bitēm?…
Atis – Jā, pēc tehnikuma beigšanas es, pavisam jauns puisis, vēl labu laiku strādāju par vecāko inženieri. Bija nu gan večiem ko brīnīties… Un tā, strādājot visās iespējamās vietās un biznesos, arī privātajā sektorā, pabeidzu Lauksaimniecības akadēmiju.
Livars – Ati, bet kā tur ar tām bitēm?…
Atis – Bites… bites… Tas ir uz mūžu… Bites tevi tā kā medu saliek rāmjos…
Bites cilvēku sakārto. Es vismaz trīs reizes gadā eju pie bitēm… Un tad, kad tu atnāc atpakaļ, tu daudz ko redzi citādi un vari saprast, kas un kā tev ir jādara.

Livars -

Tu pasveicini to
Biti, kas
Ziedputekšņus nes.


Bite
Puķes
Dvēseli
Mūžībā nes.

Tu pasveicini to
Biti, kas
Ziedputekšņus nes.


Bite
Debesīs
Zvaigznes dedz.

Tu pasveicini to
Biti, kas
Ziedputekšņus nes.

Dievs to
Biti
Debesīs
Redz!
Atis – Pasveicināšu!
Livars – Izdari gan tā… Es jau pats arī viņas allaž pasveicinu… Bet ko tev bites saka par šo laiku – mūsu dzīvi?
Atis – Visi runā un pat šausminās par krīzi. Bet tā ir likumsakarība, tam bija tā jānotiek… Cilvēkam beidzot ir jāpārvērtē sava vieta, loma un attieksme pret sevi, ģimeni, draugiem, vidi un pat pasauli kopumā…
Livars – Es domāju, tas ir arī iespēju laiks…
Atis – Es bieži atceros cienījamās Miglas kundzes spēju savus audzēkņus motivēt mācīties un arī veiksmīgi atrast savu vietu dzīvē. Praktiski visi viņas audzēkņi iegūst augstāko izglītību, un viņiem arī piedāvā labu un labi atalgotu darbu. Mācot ekonomiku mūsu tehnikumā, es varu droši sacīt, ka mums ir ļoti daudz spējīgu un mācīties gribošu audzēkņu. Daudz ir tādu, kuri savās grupās ir līderi un cīnās par ikvienu savu grupas biedru. Man patiešām ir liels prieks šiem cilvēkiem sniegt dzīvē tik vajadzīgās un noderīgās zināšanas, arī palīdzēt atbrīvoties no priekšstatu stereotipiem…
Livars – Es zinu, ka tev vienmēr ir bijis un joprojām ir labs kontakts ar audzēkņiem. Tev piemīt vajadzīgā pacietība pārliecināt jauniešus tiekties uz savu mērķi. Tas tevī ir no Vecbebriem vai… varbūt no bitēm?…

Atis – No bitēm, no bitēm! Redzi, bites nedomā par savu labumu, bites vienkārši…strādā! Vasaras bites savāc medu ziemas bitēm. Viņas domā par visa stropa kopējo labumu…
Livars – …nevis par savu personīgo, bet visas valsts labklājību…
Atis – Jā, strops ir kā valsts… Tajā neizskan jautājums – ko sabiedrība mums ir devusi? Bet gan – ko mēs esam devuši sabiedrībai? Bites strādā nākotnei. Tās nemitīgi kaut ko investē, tās meklē katru iespēju, katru stūrīti, lai piepildītu savu stropu. Un bites pēc mazākā veikuma nevaicā – kas man par to būs? Ikviena dara savu darbu visas sabiedrības labā. Un viņas uzskata, ka tikai stropā ir spēks…
Nācijas spēku nenosaka nācijas lielums, masa…
Mums katram beidzot ir jāuzņemas atbildība par saviem vārdiem un rīcību.

Livars –
Man garām aizlidoja bite.
Un tā smaržoja pēc darba!
Es to pasveicināju, un
viņa man pamāja ar spārniem,
un tā viņa lidoja,
visiem pamādama!

 

 


/Livars Jankovskis/

Latvijas Reitingi