PIKC Rigas Valsts tehnikums

Rīgas Valsts tehnikums

Profesionālās izglītības kompetences centrs

Pusaudžu/jauniešu gadu īpatnības karjeras plānošanas procesā

Šajā vecumā pusaudzis pieņem pirmos reālos lēmumus par savu nākamo profesiju, karjeru utt., piemēram, izvēlas skolu. Tas ir pašizziņas posms, savas vietas dzīvē meklēšanas posms. Šo posmu definē kā identitātes un lomu apjukuma krīzi. Galvenā šī posma problēma ir saistīta ar mēģinājumu novērtēt personīgās identitātes sajūtu. Krīzes sākumā pusaudzis ir apjucis. Viņš nespēj saprast, ko grib un pēc kā vērts tiekties. Pusaudzis uzsāk kādu nodarbi un tad to pamet, izmēģina ko citu, izšķiež enerģiju vai arī pārtrauc „mētāšanos apkārt”  un kļūst pasīvs, nododas izpriecām, kļūst pats sev par mērķi. Pusaudzis, kas netiek galā ar šo krīzi, nav spējīgs apzināti izvēlēties aktivitāti izglītības un profesionālo mērķu sasniegšanai. 

Ja pusaudzis veiksmīgi atrisina krīzi, viņam attīstās identitātes sajūta, pašpaļāvība un drošība par nākotni. Tādējādi identitātes veidošana ir viens no svarīgākajiem mērķiem pusaudžu socializācijā. Uzskata, ka šajā profesionālās karjeras attīstības un izpētes posmā pusaudzis eksperimentē ar sociālajām lomām un tajās izmēģina sevi, uzskatot tās par iespējām, ko varēs izmantot nākamajā profesijā.

Bieži vien pašu uztvere saglabā un nostiprina tikai tos notikumus, kuri sniedz  lielāko gandarījumu, izdzēšot no atmiņas nepatīkamo vai negatīvo pieredzi. Pusaudža gados ir paaugstināta izziņas aktivitāte, un pusaudzis, kas ir īstenojis un novērtējis savas personīgās intereses, slieksmes un resursus, formulē aptuvenu savu aktivitāšu mērķi vai virzienu.

Karjeras speciālisti noteikuši vairākus karjeras plānošanas procesa posmus.

• Interešu posms (no 11 līdz 12 gadiem):pakāpeniski pieaug pusaudža vajadzība īstenot savu patieso aicinājumu. Pusaudzis sāk atšķirt savas simpātijas un antipātijas. Raksturīgi, ka šīs aktivitātes ir saistītas ar profesionālo jomu.

• Spēju posms (no 12 līdz 14 gadiem): pusaudzis sāk apzināties prasības, kas ir saistītas ar noteiktu profesiju, mēģina formulēt savas stiprās puses un piemērotību savam iemīļotajam nodarbību veidam. Pusaudzis sāk apzināties noteiktām profesijām nepieciešamās izglītības un apmācības nozīmi.

 

• Vērtību posms (no 14 līdz 15 gadiem): papildus iepriekš minētajam sāk apzināties personīgās attieksmes un mērķu nozīmi profesijas izvēlē. Indivīds apzinās, ka dažādi profesionālo darbību veidi ir saistīti ar viņa iekšējām vērtībām, un saprot, ka dažas profesijas viņam ir vairāk piemērotas

• Pārejas posms ( no 16 līdz 17 gadiem): notiek konsolidācija, kad pusaudzis konfrontē sevi ar nepieciešamību pieņemt reālus lēmumus par savu turpmāko profesiju. Viņš mobilizē spēkus un pārdomā savas intereses un dotumus.

Izziņas procesā pakāpeniski veidojas profesionālais mērķis. Šī vecumposma beigās pusaudži spēj efektīvi analizēt dažādas izvēles, kā arī adekvāti novērtēt savas potenciālās un reālās karjeras iespējas.

Svarīgs aspekts indivīda karjeras attīstības kontekstā ir iekšējie faktori: indivīda iekšējais potenciāls un rīcības avoti.

Pieņemts, ka pastāv divas determinantu grupas, kuras, savstarpēji mijiedarbojoties, ietekmē cilvēka profesionālās karjeras attīstību.

Vispirms tie ir situatīvie determinanti - ārējie faktori, piemēram, sociālā struktūra, vēsturiskās pārmaiņas, sociāli ekonomiskie apstākļi, nodarbinātība, skola, sabiedrība un ģimene. Ģimenē jaunie cilvēki apgūst dzīvesveidu, attīsta savas intereses, iegūst zināšanas par savu tuvinieku darbu, mācās izpildīt sociālās un profesionālās lomas, veido profesionālo un personīgo vērtību hierarhiju. Ģimenē jaunietis piedzīvo pirmos panākumus un neveiksmes.

Otrā faktoru grupa ir iekšējie determinanti, kas ir saistīti ar cilvēka personību. Šo grupu veido bioloģiskie faktori, kas nosaka bērna īpašās prasmes un var ierobežot arī noteiktu darbu izvēli. Šai grupai pieder arī psiholoģiskie faktori, tādi kā attieksme, intereses, vajadzības un vērtību hierarhija.

Temperamentsir noturīgs cilvēka individuālo psihodinamisko īpašību kopums, kas lielā mērā atšķir cilvēkus. Temperaments tiek saprasts kā noteikta uzvedības īpatnība. Salīdzinājumā ar citām psihiskām parādībām temperaments ir relatīvi konstants visas dzīves laikā. Taču temperamentu atspoguļo ne tikai emocijas, to atspoguļo arī citi psihiski procesi, piemēram, uztvere, domāšana utt. Identificēti četri temperamenta tipi: holēriskais, sangviniskais, melanholiskais un flegmatiskais. Būtiski ir katra temperamenta tipa parametri: ierosas  un  kavēšanas procesu stiprums, nervu procesu aktivitāte/mobilitāte un šo procesu līdzsvars. Pēc šo faktoru analīzes (testa rezultātu analīzes):

• var noteikt temperamenta tipus,

• salīdzināt temperamenta parametrus ar konkrētā darba prasībām.

Bērna temperaments un tā īpašības: ierosas stiprums un kavēšanas process, aktivitāte un līdzsvars. Ierosas procesa stiprums ir spēja izturēt ilgstošu un spēcīgu uzbudinājumu. Kavēšanas process ir īpašība, kas attur indivīdu no darbības. Ja bērna temperaments atbilst  šiem  abiem  nosacījumiem,  var  teikt,  ka viņam nebūs nekādu šķēršļu, izvēloties tādas profesijas, kurām  nepieciešama gan fiziska, gan garīga piepūle. Līdzsvars ir ierosas procesa stipruma un kavēšanas procesa stipruma attiecība. Ierosas un kavēšanas procesa līdzsvars  ir nepieciešams darbos, kas prasa atbildību, biežus  kontaktus ar cilvēkiem (viesmīlis, medmāsa, ārsts, skolotājs, pārdevējs). Ja temperaments ir nelīdzsvarots, ieteicams izvairīties no darba, kas ir saistīts ar biežu stresu un spriedzi. Nervu sistēmas mobilitāte ir spēja ātri pārslēgties no ierosas  procesa  uz  kavēšanas procesu un otrādi. Ja bērnam patīk miers, klusums, vienatne, viņš ir pacietīgs un uzmanīgs, šāds bērns nākotnē jutīsies labi, strādājot par IT programmētāju, mehāniķi vai ekonomistu. Ja bērna mobilitātes līmenis ir  augsts (aktīvs, patīk pārmaiņas un cilvēku sabiedrība), ir vērts padomāt par darbiem, kur nepieciešama mijiedarbība ar cilvēkiem.

Svarīgs karjeras elements ir savu prasmju pašnovērtējums, ar to saprotot slieksmi uz noteiktām nodarbēm, kāda darba vai darbību veikšanu labāk par citiem. Prasmju līmenis var būt atšķirīgs, no viduvējības līdz izcilām spējām. Prasmes nosaka noteiktu darbību rezultātu, parasti panākumus un gandarījumu par  darbu, skolēna sekmes skolā, spēju organizēt mācību procesu utt. Prasmju objektīvu novērtējumu parasti veic ar individuālu psiholoģisko testu palīdzību. Svarīgs ir arī bērna subjektīvais, ne vienmēr adekvātais savu stipro un vājo pušu novērtējums. Nepietiek novērtēt tikai sekmes skolā. Prasmes būtu jāvērtē, ievērojot ne tikai rezultātus, bet arī ieguldīto darbu.

Profesijas izvēles ietekmes faktori

Svarīgi apzināt fiziskos ierobežojumus. Šādi ierobežojumi var būt saistīti ar cilvēka bioloģisko attīstību. Dažkārt konkrētā profesijā cilvēka fiziskajam spēkam un veselībai ir svarīga  nozīme. Lai arī kādas ir vēlmes, dzīves plāni jāsaskaņo ar veselību un fiziskajām spējām. Īpaša nozīme ir maņām. Redzes korekcija ne vienmēr  sniedz  vēlamo  rezultātu.  Tas pats attiecas uz  pilnīgu vai  daļēju dzirdes zudumu. Dažkārt šķērslis profesijas izvēlē var būt auguma garums, ķermeņa uzbūve un fiziskā sagatavotība. 

Interese ir relatīvi pastāvīga tendence iepazīt apkārtējo pasauli tiešā noteiktas intensitātes izziņas darbībā, un tā atspoguļojas selektīvā attieksmē pret apkārtējām parādībām. Selektivitāte  nozīmē,  ka  cilvēks  uztver  tikai  dažas  objektu  īpašības  un  to  savstarpējās attiecības un tiecas tās izpētīt. Šajā procesā cilvēks izjūt dažādas emocijas − pozitīvas un negatīvas. Ilgtermiņa interese kādā jomā palīdz padziļināt un pilnveidot zināšanas, apgūt prasmes, kas ir saistītas ar šo jomu.

Pieņemts, ka pastāv četras interešu informācijas apkopošanas metodes.

Pirmā metode ir atbildes uz jautājumiem, piemēram: „Kāds darbs tevi interesē?”. Diemžēl uz šiem jautājumiem jaunieši bieži vien atbild: „Mani nekas neinteresē”. Reizēm šādas atbildes norāda, ka pietrūkst zināšanu par sevi, citkārt jaunieši domā, ka jārunā tikai par tādām interesēm, kas ir saistītas ar īstu aizraušanos vai vaļasprieku.

 Otra interešu izpētes metode ir  bērna  aktivitāšu  novērošana.  Ir viegli pamanīt, kādās aktivitātēs bērns pārsvarā iesaistās un kādas aktivitātes viņu neiedrošina, liekot pat atteikties no līdzdalības tajās.

Treškārt, interešu noteikšanai psihologi izmanto uzmanību, atmiņu un informāciju. Šādā gadījumā eksaminējamais atklāj savas intereses, to pat neapzinoties, pievēršot uzmanību vai atceroties pagātnē redzētus vai dzirdētus notikumus.

Ceturtā metode ir interešu izgudrošana. Tā ir profesionāli izstrādāta psiholoģiska metode, kuras rezultātus salīdzina ar noteikta darba veicēju rezultātiem. 

Cilvēks  meklē  tādu  profesionālo  vidi,  kas  dotu  viņam  iespēju  īstenot  savas  prasmes, paust savu attieksmi, atklāt  savas rakstura  īpašības,  uzņemties vēlamās  lomas  un būt  saskaņā  ar  savu  pašuztveri.  Ja  indivīds  nav  atradis  atbilstošu vidi, viņš  saskaras ar konfliktiem, vilšanos, sliktiem darba rezultātiem un neizjūt gandarījumu par darbu. Šāda situācija rodas gadījumos, kad, piemēram, sociālā tipa indivīds ir spiests strādāt praktiskā vidē.

Atšķirīga profesijas izvēle un  personības  īpašības  ir  daudzu  individuālu un  sociālu apstākļu  ietekmes  rezultāts. Indivīda  attīstības  virzienu  nosaka  iemīļotie  nodarbību  veidi,  kas veicina noteiktas pieredzes apguvi. Intereses un pieredze nosaka indivīda slieksmi uz noteiktu domāšanas un realitātes uztveres veidu, viņa rīcību dzīvē. Bērna uzdevums ir atrast šajos sešos personības tipos sevi, lai vēlāk varētu pieskaņot savam tipam atbilstošu profesijas izvēli.

Interešu analīze  ir vērsta uz  bērna  pašapziņas  attīstību,  identificēšanos  ar  noteiktām karjeras alternatīvām un profesijas izvēles veicināšanu. Tā var noderēt, lai atšķirtu intereses no vaļaspriekiem. Pārliecinošas informācijas ieguvei ieteicams izmantot vairākas metodes, ne tikai testus un aptaujas anketas. 

Darba vērtības un profesijas izvēle

Vērtības pieder cilvēka galvenajām pārliecībām. Tās izpaužas, piemēram,  tieksmē pēc naudas, varas un garīguma vai attiecīgo vērtību ignorēšana. Interešu analīze palīdz prognozēt tā indivīda izglītības un profesionālo uzvedību, kam jāatbild uz jautājumu, koviņš darīs nākotnē. Vērtību analīze palīdz saprast, kācilvēki rīkojas un kāpēc viņi dara to, ko dara. Vērtības ir apzināts priekšstats par to, ko vērts vēlēties un par ko cilvēks visvairāk rūpējas savu vajadzību apmierināšanā. Parasti  vērtības  nefunkcionē  pašas  par  sevi,  tās  asimilējas  cilvēka prātā, veidojot individuālu vērtību  sistēmu.  Tiek  uzskatīts,  ka  vērtību  sistēmai  ir  hierarhiska  uzbūve,  dažas vērtības  ierindojas  augstāk  par  citām. Šāda hierarhiska kārtība  nav konstanta.

 Kaut  tas  ir fakts, ka neeksistē universāla vērtību sistēma, darbs pieder pie svarīgākajiem mūsdienu cilvēka dzīves aspektiem un ir viens no pirmajām cilvēka vērtību sistēmām. Secināts, ka ir cieša saikne starp to vērtību sistēmu,  vajadzībām,  kompetenci,  kurai  tic,  un  izvēlēto  karjeras  veidu. 

Uzskata, ka ir astoņas vērtību grupas un nosauca tās par profesionālās karjeras „enkuru”.

1. Tehniskās/funkcionālās kompetences.Tās ir saistītas ar vēlēšanos „būt ekspertam” kādā noteiktā jomā, ar paša meistarības apstiprinājumu un horizontālo  karjeras  izaugsmi. Šādus cilvēkus parasti neinteresē vadītāju amati.

2. Vispārīgās vadītāja kompetences.Profesionālais mērķis ir iegūt jaunu organizatorisku pieredzi, pieņemt lēmumu, paplašināt ietekmes sfēru, tiekties pēc finansiālas veiksmes.

3. Autonomija/neatkarība.Tā ir saistīta ar brīvības jēdziena paplašināšanu, izvairīšanos no apgrūtinošām saistībām un ierobežojumiem. Šīs  grupas  cilvēki,  kas  ļoti  akcentē neatkarību, neinteresējas  par vadošiem  amatiem,  viņi  negrib  būt arī svešu pavēļu izpildītāji. Viņu  mērķis  ir strādāt patstāvīgi un uzņemties par to atbildību.

4. Drošība/stabilitāte.Galvenais virzītājspēks šādā gadījumā ir emocionālas attiecības ar institūciju, lojalitātes sajūta. Darbinieki, kam ir spēcīgi izteikta vajadzība pēc drošības, tiecas uz  vadošiem  amatiem  tajā  pašā  struktūrvienībā.  Viņi  parasti  necenšas  mainīt esošo vidi pret, piemēram, starptautisku karjeru.

5.  Uzņēmējdarbības  radošums. Radoši  cilvēki  labprāt  uzzina  kaut  ko  jaunu  par  sevi, par organizāciju un tās apakšsistēmām. Viņi pamana problēmas un tās novērš, kā arī tiecas ieviest izmaiņas, jauninājumus utt. Šādi cilvēki parasti ir mobili, viņiem ir pozitīva attieksme pret struktūrvienību maiņu kā kvalifikācijas paaugstināšanas un horizontālās karjeras attīstības līdzekli. Vairākums no viņiem jūtas apmierināti, esot vadītāja asistenti. Uzņēmējdarbība ir viens no radošās darbības veidiem.

6. Kalpošana/uzticība mērķim.Šādā gadījumā cilvēkam galvenais dzīves mērķis ir īstenot humānisma  vērtības,  risināt  politiskas  problēmas, sniegt palīdzību citiem, ārstēt, mācīt. Cilvēki, kas ir uzticīgi šādām  vērtībām,  iesaistās  sociālajā darbā vai kļūst  par brīvprātīgajiem.

7. Izaicinājums. Visu  darbību pamatā  pārsvarā  ir vēlēšanās  pārvarēt grūtības un uzņemties risku. Cilvēki, kam patīk izaicinājumi, labprāt strādā vidē, kas piedāvā cīņu un konkurenci. Izaicinājums var izpausties visdažādākaja veidā, piemēram, uzņēmuma izglābšana no bankrota, tirdzniecība, sports.

8. Dzīvesveids. Cilvēki, kam ir svarīga šī vērtība, cenšas saglabāt līdzsvaru starp dažādiem dzīves aspektiem – galvenokārt starp darbu un personīgo dzīvi. Viņi ir ar mieru atteikties no papildu ienākumiem, lai pavadītu vairāk laika ar tuviniekiem un draugiem. Veiksme, viņuprāt, ir kas vairāk par panākumiem biznesā.  Indivīds,  kas  rod  apmierinājumu,  kāpjot augšup pa organizācijas  karjeras  kāpnēm,  jutīsies  labi  hierarhiskos  amatos  un  organizācijās,  piemēram, armijā. Veidojot horizontālokarjeru, kas nepārtraukti paplašina darbinieka kompetences sfēru, ir iespējams mainīt amatus un pienākumu loku.

Personīgās un profesionālās dzīves plānu, kuru pamats ir vērtības, izveidei nepieciešams noteikts darbības virziens – mērķi, kas  nosaka  cilvēka  uzvedību  tās  plašākajā  nozīmē.  Tie  palīdz atklāt paša indivīda iespējas. Mērķi  stimulē  cilvēku darboties ilgtermiņā. Mērķi var identificēt ar noteiktas  darbības galveno vērtību. Mērķu analīze nosaka vairākas pamatgrupas:

• akadēmiskie mērķi, piemēram, universitātes pabeigšana;

• starppersoniskie mērķi, piemēram, izlīgšana ar tuvu cilvēku;

• dziļi personiski mērķi, piemēram, būt precīzākam;

• profesionālie/ekonomiskie/finansiālie mērķi, piemēram, atrast darbu brīvdienās;

• fiziskās veselības mērķi, piemēram, zaudēt svaru;

• atpūtas un vaļasprieka mērķi, piemēram, uzvarēt sporta sacensībās;

• izglītības/kultūras mērķi, piemēram, apmeklēt teātri vismaz reizi ceturksnī;

• garīgie mērķi, piemēram, būt labam kristietim, musulmanim, jūdaistam, hinduistam vai budistam.   

Izvēlētā  mērķa  īstenošana  norisinās  noteiktā  laika  periodā. Pusaudžu centieni ir atkarīgi no dzīves posma, ar kuru šie mērķi ir saistīti. Nākamās  nedēļas mērķi (piemēram, galvenais mērķis  −  saņemt  labu  atzīmi) atšķirsies no nākamā mēneša mērķiem (svarīgākais  −  sekmīgi  pabeigt  semestri). Mērķa kategorija  desmit gadiem ietver dažādus mērķus, galvenokārt profesionālos un finansiālos. Dzīves mērķis var būt veiksmīga un komfortabla  dzīve,  laimīga  un  stabila  ģimene, pētniecība un radošs darbs, pašrealizācija un mūžizglītība  ziedošanās  reliģiskai dzīvei, palīdzība trūcīgiem  un  nelaimīgiem cilvēkiem utt. Bez šiem bieži minētajiem mērķiem cilvēki izvirza individuālus mērķus, kurus nevar iekļaut kādā lielākā  grupā. Atšķirīga  ir  arī  personīgo  mērķu  struktūra, sākot no vienas nedēļas mērķiem līdz pat dzīves mērķiem. Daži cilvēki īstermiņa mērķiem piešķir mazāku nozīmi nekā  ilgtermiņa mērķiem, savukārt  citi  izvirza  savā  starpā  nesaistītus  mērķus.  Cits  gadījums  ir ilgtermiņa mērķu trūkums.

Mērķu  klasifikāciju veido  četri  elementi.

Pirmkārt, mērķim ir jābūt konkrētam. Pusaudža vēlēšanās: „Es gribētu darīt kaut ko interesantu dzīvē.”  ir  pārāk  vispārīga,  lai  veiktu  konkrētus  pasākumus  tās  īstenošanai. 

Otrkārt, mērķim jābūt sasniedzamam. Skolēna laiks, enerģija un domas jāvelta reālam mērķim.

Treškārt,  mērķa sasniegšana  ir  atkarīga  arī  no adekvāta  pašvērtējuma.  Savas  kompetences  pārvērtēšana  vai novērtēšana  par  zemu  ir  saistīta  ar  līdzsvara  izjaukšanu  starp  iespējām un  plānoto  pasākumu izpildi. 

Ceturtais  nozīmīgais  mērķa elements  ir mērķa  augstā  vērtība bērna  acīs.  Mērķiem  ar augstu  vērtību  dažkārt  var  būt  motivējoša  nozīme  no  vecāku  un  skolotāju  skatpunkta,  taču svarīgāka ir indivīda iekšējā vēlēšanās sasniegt konkrēto mērķi.

Galvenā  mērķa  noteikšana  ir  plānošanas  sākumpunkts. Pēc tam  ir svarīgi  noteikt starpposmu mērķus, kas atbilst galvenā mērķa īstenošanas posmiem, un noteikt arī līdzekļus, kas var palīdzēt galīgajā plānu izveidē. Šādi līdzekļi var būt, piemēram, labas semestra atzīmes vai vecāku atbalsts.

Svarīgs  elements  dzīves  programmas  precizēšanā  ir  plānotāja  laika  uztvere.  Cilvēki  piešķir pagātnei,  tagadnei  un  nākotnei  dažādu  nozīmi.  Daži  koncentrējas  tikai  uz  vienu  laikposmu, uzskatot, ka pārējie ir nesvarīgi. Šādā gadījumā varam runāt par īslaicīgu orientāciju. Noteikti ir  trīs  orientācijas  veidus: retrospektīvismu,  prezentismu  un  futūrismu −  tas  nozīmē koncentrēšanos uz pagātni, tagadni un nākotni. Īpašs prezentisma gadījums ir momentālisms, kad  tagadni  skaidro  ar „šeit  un  tagad”.  Ir  cilvēki,  kas  visus  laikposmus  vērtē  vienādi  un  atbilst pilnīgai orientācijai laikā. No racionālā un efektivitātes viedokļa tā ir vispilnīgākā orientācija, jo, no vienas puses, notikumi tiek traktēti kā turpinājums, no otras puses, − kā jauni notikumi. Tas ļauj selektīvi piemēroties gan pārmaiņām, gan jauniem notikumiem.

Jauniešiem jāiemācās saprast nākotnes notikumu nozīmi un sekas, izdzīvojot tagadni un plānojot savu nākotni ar konkrētas informācijas palīdzību. Jaunam cilvēkam ir svarīgi apzināties laika plūsmu un saistību starp dažādu dzīves posmu notikumiem. Arī savas dzīves prognozēšana ir ilgtermiņa mērķu izvirzīšanas nosacījums. Plānošanas  un  pašvērtējuma  prasmju  pilnveidošana  izpaužas  noteiktās  darbībās  un uzvedībā.  Profesijas  izvēles  lēmumu  gadījumā  tā  var  būt,  piemēram,  pieteikšanās  darbā  vai izglītības iestādē, kursos vai paaugstinājuma pieņemšana darbā.

Bērna universālās prasmes

Dažādu  darbu  veikšanai  ir  nepieciešamas  dažādas  specifiskas  prasmes,  taču  ir prasmes, kas noder  jebkurā darbā – tās ir universālās prasmes

− pamatprasmes. Universālās prasmes ietver intelektuālās, sociālās un praktiskās prasmes un tās var praktiski lietot daudzās dzīves situācijās, piemēram, pašizglītībā, biznesā, darbā, sociālajā dzīvē. Komunikācijas,  grupu  darba  un  problēmu  risināšanas  pamatkompetenču  apguvi  kā  pretstatu tradicionālajai  un  uz  atmiņu  balstītajai  apmācībai  izglītībā  aizsāka  ASV. Pamatkompetenču apguves nepieciešamību noteica strauji mainīgā realitāte.

1. Mācību procesa plānošana, organizācija un novērtēšana.

Katram,  kas  mācās,  ir  jāpieņem  lēmumi,  piemēram,  ko  un  kādā  secībā  apgūt,  kā pamanīt kļūdas un to, ka pietrūkst zināšanu, kā zināt, kas tekstā ir svarīgākais un kas ir akcentējams. Skolā šos lēmumus tradicionāli pieņem skolotājs. Skolēns apgūst skolotāja norādīto, respektīvi, skolēns tiek vests „aiz rokas pa skolotāja norādīto ceļu”. Pieņemt pareizu lēmumu ir prasme, kas pusaudzim jāapgūst, lai bez skolotājiem un vecākiem pats  uzņemtos  atbildību  par  mācīšanos.  Ir  svarīgi,  lai  bērns  prastu  plānot,  organizēt, kontrolēt darba gaitu un rezultātus, kā arī apgūtu efektīvas mācīšanās prasmi.

2. Efektīva komunikācija dažādās situācijās.

Nepārtraukti  pieaug  dažādu  starppersonisku  kontaktu  skaits.  Darba, sociālie un personīgie jautājumi  ir  daudz  vieglāk  risināmi,  ja  mēs  protam  citiem  pastāstīt  par  saviem nodomiem, vajadzībām, iespējām un dalīties ar citiem savās zināšanās.

3. Efektīvs darbs grupā.

Grupas mainās, tādēļ svarīgi prast sadarboties ar katru. Mainās arī lomas, jo vienu dienu darbu organizē un vada viens grupas loceklis, citudien rīkojumus dod kāds cits grupas loceklis – svarīga ir gan prasme būt vadītājam, gan prasme būt partnerim un padotajam. Darbs kopīgam mērķim nelielā grupā sagatavo indivīdu sociālo un profesionālo uzdevumu izpildei un māca pusaudžiem apvienot pūliņus un sadarboties ar citiem.

4. Radoša pieeja problēmu risināšanai.

Aizvien  biežāk  saskaras  ar  netipiskiem  jautājumiem,  kuriem  nepieciešams oriģināls  risinājums. Darba tirgū īpaši vajadzīgi inteliģenti un radoši cilvēki. Ir svarīgi maksimāli izmantot mācību materiālus, lai veidotu skolēnos proaktīvu attieksmi pret sarežģītām problēmām.

5. Datorprasme.

Datori nodrošina ērtu piekļuvi visdažādākajai informācijai, kas nepieciešama kāda uzdevuma izpildei. Mūsdienās dators ir informācijas avots, tās pārraides un apstrādes līdzeklis.

Kādas aktivitātes veicina mūsdienu darba tirgū nepieciešamo prasmju attīstību un  rada „bērna individuālās pieredzes līkni”:

• piedalīšanās interešu pulciņos, organizācijās, skolēnu apvienībās un klubos.

• precīzi formulētu uzdevumu un pienākumu izpilde skolā un ārpusskolas pasākumos.

• piedalīšanās izglītības un citu institūciju organizētajās mācību priekšmetu olimpiādēs vai sporta sacensībās.

• papildu izglītība  speciālistu vadītos kursos  un  apmācībā,  prasmju  attīstības kursos, iegūstot stipendijas studijām ārzemēs.

• brīvdienu ceļojumi un darbs, veicot iepriekšēju plānošanu un nosakot veicamos uzdevumus.

• piedalīšanās dažādās simulācijas spēlēs.

• dažādu analītisku materiālu sagatavošana, kam nepieciešama informācijas vākšana un atlase, kā arī secinājumu izdarīšana.

• runu un prezentāciju sagatavošana.

• piedalīšanās grupas darbā konkrēta projekta īstenošanai.

• mūsdienu informācijas tehnoloģiju − interneta, multimediju − izmantošana.

• izmaiņu novērošana apkārtējā vidē, mērķa noteikšana un plāna analizēšana novēroto un apstiprināto pārmaiņu kontekstā.

• iespēju, ne draudu, akcentēšana veicamajās aktivitātēs.

Karjeras attīstības ārējie faktori

Saskaņā ar teoriju ārējie faktori klasificējami nepsiholoģisko faktoru grupā, un tas nozīmē, ka daži faktori ir grūti kontrolējami, jo tie ir ārēji.

• Nejaušības  teorija.  Karjeras  lēmumu  pieņem  nejauši.  Lēmums  ir  riskants,  jo  tiek pieņemts gadījuma rakstura apstākļu vai neplānotu situāciju ietekmē. Tas ir raksturīgs cilvēkiem, kuriem ir plaša ārējā kontrole.

• Piedāvājuma un pieprasījuma likums. Profesijas izvēli izdara iegūstamo ekonomisko labumu ietekmē. Ekonomikas faktors pats par sevi neizskaidro šādu lēmumu, bet lielā mērā to ietekmē.

• Sociālie faktori. Profesijas izvēli  ietekmē  indivīda  kultūrvide  un  sabiedrība. Ģimene, skola un draugi lielā mērā ietekmē karjeras lēmumu. Pēc vairāku autoru domām:

1. sociālie apstākļi ietekmē profesijas izvēli;

2. sociālā grupa ierobežo centienus un izvēles iespējas;

3. mediji un lomas ģimenē ir elementi, kas ietekmē lēmumu pieņemšanu;

4. ekonomiskie faktori apgrūtina vai atvieglo karjeras izvēles lēmumu.

Vēl  viens  svarīgs  faktors ir  apstākļu  noteikts „spiediens”,  kas  daudzos gadījumos ietekmē lēmuma pieņemšanu. Ar „spiedienu” saprotams spēks, kas liek darīt to, par ko neesam pilnīgi pārliecināti, vai darīt kaut ko lielā steigā. Pakļaujoties „spiedienam” un darot to, ko vēlas vai cer sagaidīt citi, bērni svārstās un pieņem kļūdainus lēmumus. Pastāv „iekšējais  spiediens”  un  „ārējais spiediens”.  Vē ir „ laika spiediens”, kas liek steigties un paātrina rīcību. Ja ir noteikts pēdējais termiņš, tas izraisa diskomfortu, nedrošību un nervozitāti. Apkārtējie cilvēki, ģimene un draugi šo „spiedienu” vēl vairāk pastiprina.

Vēl ir „ ģimenes cerību”  spiediens. Tas izpaužas situācijās, kad bērns izvēlas profesiju, lai iepriecinātu vecākus vai lai turpinātu ģimenes tradīciju karjeras izvēlē, kaut gan tāda nākotne viņu neinteresē. Bieži vien tā notiek gadījumos, kad vecāki uzskata, ka bērnam kaut kas labi padodas. Izvēles iespējas var ieobežot „ finansiālo apstākļu spiediens” (finanšu trūkums).

Karjeru ietekmē arī vides sociālie un kultūras faktori. Vidi jāaplūko no diviem aspektiem.

• Vide kā globālo apstākļu kopums ar savu sociālo, ekonomisko un politisko perspektīvu.

• Vide kā tuvākā apkaime. Šādā aspektā jārunā par ģimenes un draugu loku, pilsētvidi.

Bērna vienaudžu un draugu ietekme uz karjeras izvēli ir būtiska sociālās vides ietekme. Pusaudžu vecumā bērns sāk attālināties no ģimenes. Ģimenes vietā parādās vienaudži un draugi. Šajā vecumā saites ar vienaudžiem ir stiprākas. Tas nenozīmē, ka bērnam nav vajadzīgs atbalsts un padoms, tas nozīmē, ka viņš noliedz tēva vai mātes ģimenes modeli. Jāņem vērā, ka brieduma sasniegšanai, kas ļauj uzsākt pieauguša cilvēka dzīvi, bērnam jādod  telpa,  kurā  jaunā  informācija  un  uzskati  palīdzēs  pieņemt  pareizo  karjeras lēmumu. Šāda  telpa  ir  draugu  loks. 

Problēma „ienākt darba tirgū” nav tikai sabiedrības problēma. Par to ir atbildīga arī ģimene un izglītības sistēma, tādēļ visiem ir jādod savs ieguldījums šīs problēmas risināšanā. Dzīves apstākļi nosaka turpmākās karjeras alternatīvas. Tas nozīmē, ka apkārtējā vide piedāvā gan prasībām atbilstošas, gan neatbilstošas profesijas. Bērni lolo zināmas cerības, kļūstot vecāki, viņi jau jūtas „kaut ko” paveikuši. Diemžēl bieži vien šīs cerības sabrūk vai apstākļu dēļ. Sniedzot atbalstu karjeras plānošanā, jāņem vērā arī konkrētās nozares attīstības perspektīva. Nozares attīstība ir būtisks bērnu karjeras plānošanas aspekts.

Kādreiz  ienākšanu  darba  vidē  uzskatīja  par  globālu  procesu,  kas  ļāva  apvienot  dažādu sociālo aģentu, tādu kā ģimenes un skolas, sniegtās zināšanas/spējas. Cilvēka  nodarbošanās  norāda  viņa  sociālo  noderību,  pašcieņu,  ekonomisko  neatkarību un  sociālo  atzinību.  Darbs,  kas  saskan  ar  personīgajām  vēlmēm,  rada  gandarījumu,  sociālo mijiedarbību un pozitīvu viedokli par sevi. Aktuālās problēmas, kas rada grūtības iekļūt darba tirgū:

• konkurētspēja. Piekļūšanu darba videi ierobežo lielais kvalificēto kandidātu skaits uz brīvajām darba vietām. Ir grūti atrast jauniešus bez atbilstošas izglītības, tas padara šo procesu vēl sarežģītāku.

• īslaicīgums. Ir  dažādas  darba  iespējas,  bet  tās  negarantē  pastāvīgu  darbu. Tas  nozīmē,  ka  jaunie cilvēki  atliek  ģimenes  veidošanu,  jo  nav  garantēta  darba  nepārtrauktības.  Līdz ar to jaunieši vēlāk aiziet no vecāku mājām.

• daudzpusība. Ir pieprasīti aktīvi darbinieki, kas spēj pildīt vairākas funkcijas.

• profesionālo stereotipu dominēšana. Šie  stereotipi  atbilst  profesiju  prestižam sabiedrībā (ne vienmēr pozitīvam), kas maina lēmumu pieņemšanas procesa akcentu − no sociālas atzinības gūšanas uz atalgojuma saņemšanas funkciju, arī par sociālu darbu.

Jaunie profesionāļi ierodas darba tirgū sava pirmā darba meklējumos ar daudzām ilūzijām, zināšanām un projektiem. Sabiedrība ar viņiem saista noteiktus mērķus (cerības). Ja kādam neveicas, viņš tiks aizstāts ar citu – tādu pašu vai labāku, neaizvietojamo nav. Daudzi jaunieši uztraucas par iegūtajām zināšanām, nezinot, vai tās atbildīs sabiedrības prasībām kopumā un konkrētā uzņēmuma prasībām. Viņi apšauba amata funkciju noteikšanu, cenšoties to aizstāt ar saņemtajām profesionālajām zināšanām un to sociālo vērtējumu.

Sabiedrībai  ir  vajadzīgi  kvalificēti  profesionāļi,  cilvēki,  kuri  spēj  veikt darbu jebkurā mainīgā situācijā, kuri ir elastīgi saskarsmē ar dzīves grūtībām.

Nozīmīga ir prasme pieņemt lēmumu, jo: 

• jāapzinās, ka lēmuma pieņemšana ir katra paša personīgā izvēle;

• visi faktori, kas ietekmē lēmumu, jāuztver kā prioritāte;

• jāapsver visas iespējamās alternatīvas;

• jāizvērtē katra alternatīva;

• jāizvēlas vislabākā alternatīva.

Karjeras attīstību spēj nodrošināt tikai loģiska lēmumu pieņemšana, kurai ir noteikti mērķi un  uzdevumi.

Pašvērtējums

Karjeras plānošanas procesam jāsākas ar pašvērtējumu. Tas ir būtisks karjeras plānošanas komponents,  kas  palīdz  bērnam  vairāk  uzzināt par  sevi.  Līdz  ar  to  bērns  spēj  noteikt,  kādas profesijas  viņam  ir  vispiemērotākās.

Pieņemti   četri  pašvērtējuma instrumenti, kas iekļaujami pašvērtējumā.

• Vērtību izvērtējums. Tā ir indivīdam būtisku personīgo vērtību izvērtēšana (piemēram, darba samaksa, drošība vai autonomija).

• Interešu izvērtējums. Tā  ir personīgo  interešu izvērtēšana, lai atklātu atbilstību  starp interesēm un potenciālo profesiju (piemēram, lasīšana, ceļošana, sports).

• Personības izvērtējums. Šis instruments pēta cilvēka individuālās īpašības, vajadzības, motivāciju un attieksmi.

• Prasmju izvērtējums. Šis  instruments atklāj indivīda spējas  un  kvalifikāciju, ar  tā palīdzību iespējams identificēt dažādas karjeras jomas.

Bērns  var  veikt  pašvērtējumu  gan  individuāli,  gan  kopīgi  ar  karjeras  konsultantu.

Informācijas apkopošana par profesijām,

izglītības  ieguves  ceļiem  un  darba  tirgu. 

Pašvērtējuma  posmā bērnam bija jāizpēta profesijas, kuru izvēli viņš apsver. Vecākiem jāpalīdz atrast katras potenciālās profesijas aprakstus un izglītības ieguves ceļus. Informācijas apkopošanas process noslēdzas ar alternatīvu profesiju identificēšanu. Šajā posmā vecāki palīdz bērnam novērtēt tās prasmes un vajadzības, kas  ir  saistītas  ar  iespējamām  alternatīvām,  piemēram,  izveidot  sarakstu  ar  profesiju  plusiem

un  mīnusiem.  Tādējādi  bērns  var  sašaurināt  potenciālo  profesiju sarakstu.  Ja  tas  neizdodas, nepieciešam veikt katras profesijas papildu izpēti. Kad bērns spēj pieņemt lēmumu par profesijas izvēli, var sākt nākamo posmu – pieteikuma sagatavošanu.

Latvijā labs palīgs informācijas par profesijām ieguvei ir ”Latvijas Profesiju klasifikators”. Tas ir sistematizēts profesiju (arodu, amatu,  specialitāšu) saraksts, kas veidots, lai nodrošinātu starptautiskai  praksei  atbilstošu  darbaspēka  uzskaiti  un  salīdzināšanu.  Katras profesijas aprakstā ir arī norādītas galvenās prasības, kuras ir jāzina un jāprot  ikvienam  cilvēkam,  uzsākot  darbu  attiecīgajā  profesijā.

Izglītības ieguves ceļa izvēle  ir atkarīga no bērna interesēm, spējām, prasmēm un  sasniegumiem. To ietekmē arī ārējie  faktori: mācību ilgums, mācību maksa, izglītības iestādes atrašanās vieta vai bērna veselības stāvoklis. Izglītības ieguves iespējas ir apkopotas, un ar tām var iepazīties internetā dažādās mājas lapās, piemēram,  www.niid.lv, kā arī www.rvt.lv.

Materiāls (saīsināts) no „MANS BĒRNS IZVĒLAS KARJERU”. © Valsts izglītības attīstības aģentūra. Šis projekts ir īstenots ar Eiropas Kopienas atbalstu. Tulkojumu sagatavoja Valsts izglītības attīstības aģentūras Euroguidance tīkla Latvijas nodaļa.

Karjeras izglītības jautājumos ir iespējams konsultēties:

RVT psihologa Zaigas Kriķes (tālr. 28809475);

RVT Mācību daļas vadītājas Daces Skutānes (27260004).

Latvijas Reitingi